Bērnu rotaļas

Autors: Guna Svence
Foto: Jēkabs Čodars, 4 gadi

Psihologi par agrīno bērnību sauc bērna attīstību no 1 līdz 3 gadu vecumam. Šim periodam ir jāveltī vislielākā uzmanība, jo šajā laikā sāk attīstīties bērna personības galvenās kvalitātes, tādas kā ES koncepcija, pašvērtējums, saskarsmes prasmes un iemaņas, sociālās lomas uz atdarināšanas un empātijas pamata, kā arī priekšmetu funkcionālā apguve atbilstoši sociālajām semiotiskajām nozīmēm, priekšmetu nosaukumu apguve, egocentriskās runas apguve.

3 gadu vecumā bērna atmiņa, uztvere, uzmanība, domāšana iegūst vairāk pieaugušiem cilvēkiem raksturīgu īpatnību, nekā tas bija līdz šim, bērns iemācās izziņas procesus izmantot aktīvi — pats savu “iekšējo shēmu” kontekstā, ko pauž runā un saskarsmē. Runas attīstība ir saistīta ar visu kognitīvo procesu attīstību, ES apziņa — ar personības attīstības jaunu fāzi.

Bērni 1-3 gadu vecumā vispirms atklāj priekšmetu sociālo lietojumu. Bērnu manipulēšana ar priekšmetiem arvien vairāk tuvinās to funkcionālajam lietojumam. Tā 1,5 gadus veci bērni, piemēram, ar karoti, bumbiņu, grāmatu vai citu priekšmetu rīkojas citādi nekā 3 gadus veci bērni. 3 gadu vecumā tuvākajā apkārtnē esošo priekšmetu funkcionālais lietojums ir apgūts.

Rotaļas un spēlēšanos psihologi grupē šādi:

1)        izzinošās spēles un rotaļas,

2)        konstruējošās jeb konstruktorspēles,

3)   lomu un sižeta rotaļas.

No 2 gadu vecuma bērns ar rotaļām sāk atdarināt pieaugušo darbības, piemēram, lelli liek gulēt, baro, ārstē, mazgā. No 3 gadu vecuma visi bērni pāriet uz simboliskajām darbībām — rotaļlietas pakļauj kādai iztēles idejai.

īpaši nozīmīgas ir lomu un sižeta rotaļas. Tajās bērni pauž savu sociālo pieredzi un iztēli. Psihoanalītiķi uzskata, ka ar rotaļām bērni pauž savas personības iezīmes un zemapziņas darbības. Arī savus iekšējos konfliktus bērni risina ar lomu un sižeta rotaļu palīdzību. Piemēram, ja bērns, spēlējoties ar lelli, to apmīļo, rūpējas par to, iespējams, ka viņš atspoguļo savas vajadzības pec mīlestības un glāstiem. Savukārt, ja bērns, spēlējoties ar lelli, to nemitīgi soda, tas var liecināt par kādām sociālās adaptācijas problēmām, agresivitāti. Lomu spēlēs bērni atdarina pieaugušos, redzēto un dzirdēto, kā arī savā zemapziņā koncentrētās ietekmes. Lomu rotaļas uzskata par bērna gatavības iesaistīties sociālajās attiecībās, sociali-zēties pazīmi. Spēlēs un rotaļās bērns pauž arī paškontroles prasmes un iemaņas, piemēram, ja rotaļa prasa ievērot noteikumus. Taču 1—3 gadus veciem bērniem vēl ir grūti ievērot noteikumus, viņi tos neievēro vai labāk rotaļājas bez noteikumiem, vienatnē.

Rotaļas saistās arī ar saskarsmes prasmju un iemaņu apguvi. Par jaunveidojumu var uzskatīt to, ka bērni šajā vecumā sāk apgūt rotaļāšanos kopā ar vienaudžiem. Vienaudžu nozīme līdz ar attīstību pieaugs un sasniegs kulmināciju pusaudža vecumā. Līdz 18 mēnešiem bērni spēlējas vieni, tad viņi izturas pret vienaudžiem kā pret izpētāmām lietām — baksta ar pirkstiem, aptausta. No 1,5 līdz 2 gadiem bērni sāk spēlēties un rotaļāties ar vienaudžiem. Interesanti, ka 2,5 gadus veciem bērniem pēkšņi sāk parādīties bailes no vienaudžiem, līdzīgi kā bija bailes no svešiem pieaugušajiem pirmajā dzīves gadā. Kad telpā ienāk nepazīstams bērns, 2,5 gadus vecs mazulis var sākt raudāt vai arī tiekties pēc mātes. To skaidro tā, ka līdz 2,5 gadu vecumam bērna psihē ir izveidojusies shēma “pazīstams — nepazīstams”. Tā kā līdz tam lielākā daļa bērnu ir saskārušies tikai ar pieaugušajiem, tad shēma galvenokārt ir “pazīstams pieaugušais — nepazīstams pieaugušais”. Bērns labāk ir iepazinis, ko nozīmē saskarsme ar pieaugušajiem, nevis ar bērniem. Tā kā nav ar ko salīdzināt, veidojas nedrošība vai bailes.

Situācija mainās ap 3 gadu vecumu, kad bērns jau zina, ko sagaidīt no tā vai cita cilvēka, izveidojušās jau vismaz divas shēmas – “pieaugušais” un “bērns”, un bērns sāk rotaļāties kopā ar citiem bērniem.

Rotaļās attīstās ne tikai saskarsmes prasmes un iemaņas, bet turpina attīstīties arī uztvere, atmiņa un domāšana. 

Avots: Guna Svence, “Attīstības psiholoģija”